The lecture in German translation.
Kuldīgā līdz 1940. gadam dzīvoja ap 7000 iedzīvotāju, ja ieskaita vāciešus, kas 1939. gadā izceļoja, tad iedzīvotāju skaits bija mazāks. Ebreju skaits pēc neoficiālām ziņām tika lēsts 900 – 1000. Ebrejiem bija sava sinagoga, skola, veikali, darbnīcas, zirgu pirkšanas un pārdošanas punkti. Bija arī Kuldīgā iecienīts ārsts Goriovsksi, zobārste Linde. Dzīve Kuldīgā ritēja normālās sliedēs. Zināmu laiku arī finieru fabriku vadīja ebrejs Hiršmanis.
Dzīvoju Kuldīgā Smilšu ielā Nr.1 – mājā, kas piederēja zirgu tirgotājam L. Gotšalkam. Mēs latvieši dzīvojām otrajā stāvā, bet pirmajā stāvā dzīvoja pats Gotšalks ar savu ģimeni – trīs dēliem un meitu. Kā arī vācu ģimene Reinholdi – māte ar divām meitām. Savos 13 gados, ko biju sasniedzis, nekad nepiedzīvoju kaut kādas nesaskaņas mājas dzīvojošo starpā. 1939. gadā vācu ģimene pārcēlās uz dzīvi Vācijā – draudzīgi atvadīdamies, novēlējām viens otram laimi, panākumus turpmākajā dzīvē.
Tomēr laika rats griežoties atnesa pavisam citu dzīves jēgu un izpratni. 1940. gadā ienāca padomju armijas daļas. Ulmaņa valdība krita, sākās lielās dzīves pārmaiņas, kas nobeidzās ar drausmīgu noziegumu – 1941. gada izsū;tīšanu.
Cik atceros, tad šīs pārmaiņas skāra lielāko Kuldīgas apģērbu veikala īpašnieku Feitelbergu, tirgotāju Biržansku. Bet, sākoties karam, uz Padomiju aizbrauca tirgotājs Lipmanis, frizieris Bruners, droši vien vēl, bet savā vecumā visus nepazinu un neatceros.
Pats briesmīgākais sākās tad, kad ienāca Kuldīgā vācu daļas. Ebreji jau bija lietas kursā par vāciešu genocīdu pret ebreju tautu, tādēļ viņu starpā valdīja ļoti liels uztraukums. Pilsētā parādījās plakāti un saukļi: žīdi rindā nestāviet, ja atliks maize, tad dabū;siet.” Bija gadījums, ko pats redzēju, ka latviete gandrīz grušus no izgrū;da no rindas ebreju nespējnieku mājas iedzīvotāju ābiti. Dzīvojot ebreju rajonā – Ventspils un Smilšu ielās man bija pazīstami un draugi ebreju zēni. Tie man deva naudu, bet es un manas māsas izstāvējām rindas, lai nopirktu viņiem maizi.
Kara sākumā mū;su ģimene izgāja laukos pie manas mātes mammas. Bet, kad ienāca vācieši, tad atgriezāmies Kuldīgā. Nonākot pie vecās slimnīcas Kalpaka ielā, no pārsteiguma iepletām acis. Kuldīgas veikala īpašnieks Gabe, zirgu tirgotājs Goldingers un vēl citi, ko momentā nevarēju redzēt, jo viņus apsargāja bruņoti vīri. Uzvalkos, kaklasaitēs, slotām rokās tīrīja un slaucīja Kalpaka ielu, visapkārt putekļu mākonis. Pārnākot mājās, mū;su mājas saimnieka ģimene pilnīgā stresā.
Vēl pēc kādām nedēļām visi ebreji saņēma pavēli, ka visām ģimenēm bū;s jābrauc strādāt lauksaimnieku saimniecībās lauku darbos. Visi ebreji tika izvesti uz laukiem, dzīvokļi aizslēgti un atslēgas nodotas personām, kas vadīja ebreju aizbraukšanu. Tomēr šis periods ebrejiem laukos nebija ilgs. Pēc pāris nedēļām visi ebreji tika atvesti atpakaļ un ievietoti sinagogā. Pie visām durvīm stāvēja latviešu sargi, ar Latvijas karoga lenti ap roku. Drū;ms un baigs skats. Visapkārt haoss, bailes, neziņa.
Pēc vairākām dienām sākās ebreju tautas sāpju un moku ceļš. Sākās ebreju apkaušana. Tā kā dzīvoju otrā stāvā, pretim sinagogai, tad varēju skaidri visu redzēt. Sākumā ebrejus uz nošaušanu veda vēlās vakara stundās, bet laikam bija dots rīkojums šo akciju paātrināt. Tādēļ uz nošaušanu veda nepārtraukti, visu diennakti. Pie bijušā ebreju invalīdu nama piebrauca melnā berta, visus nelaimīgos, sievietes, sirmgalvjus, bērnus, vīriešus skaitā ap 20 – 30 pa mašīnas mugurējām durvīm slānīja mašīnā. Tā tas turpinājās līdz visi ebreji tika apšauti. Drausmīgs notikums notika pēdējās apšaušanas dienās. Pēc nostāstiem pēdējos veda uz nošaušanu invalīdu nama iemītniekus un invalīdus – pensionārus, šāvēji esot bijuši vietējie vidusskolnieki, kuriem radi, vecāki cietuši no sarkanā terora. Skolnieki bijuši piedzēruši, lai bū;tu drošāki šādai akcijai, tādēļ no rīta atklājies briesmīgs skats, vietējie laucinieki braucot uz Kuldīgu pie izraktās bedres redzējuši nošautos, ievainotos ebrejus. Bedres nebija aizbērtas.
Ap pusdienas laiku šajā šausmu dienā pie mums dzīvoklī ar grū;tībām asiņainas ienāca veikalnieces Gitelsone un invalīdu nama iemītniece Fanija. Gitelsonei lode bija skārusi kaklu, bet Fanijai plecu. Cik varēja, mamma palīdzēja, tomēr bez ārsta palīdzības nevarēja iztikt, tādēļ viņas aizsū;tīja uz slimnīcu. Gaidījām, kad viņas atgriezīsies, tomēr tas vairs nenotika. Pēc laika uz visiem ceļiem, iebraucot pilsētā parādījās uzraksti Juden Frei.
Kad šī drausmīgā akcija beidzās, sākās otra – apšauto ebreju mantas izsole. No dzīvokļiem uz sinagogu tika atvestas apšauto ebreju mēbeles, drēbes, apavi, sadzīves priekšmeti. Tur pat sinagogas sētā sākās mantu izsole. Galvenie mantu pircēji bija laucinieki, mazāk pilsētnieki. Līdz ar izsoles beigām, beidzās arī otrais šausmu periods.
|
